Izvēlēsimies pašreizējo pārtikas izdalīšanas nabadzīgajiem modeli, kas saistīts ar daudzām problēmām:
- Laiks līdz pārtikas piegādei
- Pārtikas uzglabāšanas termiņš
- Nepastāv saldēšanas iekārtas
- Saglabāšanas izmaksas
- Preču iegādes un transporta izmaksas
- Izvēlēt un atlasīt cilvēkus, kuriem nepieciešama palīdzība
- Izplatīt pārtiku šiem cilvēkiem
- Nespēja mainīt situāciju - bezgalīga atkarība
Kā būtu, ja mēs varētu atrisināt visas šīs problēmas ar esošajiem līdzekļiem, kas jau ir savākti, bet vienkārši darīt to jaunā veidā, kas atrisinātu šīs problēmas pašā pamatā? Kā?
Kā būtu, ja mēs paņemtu šo naudu un tā vietā izmantotu to, lai skolās ieviestu vistu fermas un lauksaimniecību un mācītu bērniem, kā to darīt? Hmm... paskatīsimies, kas notiks:
- Bērni iemācās, kā audzēt savu pārtiku, un spēj to darīt visu mūžu.
- Viņi katru dienu nes mājās svaigu pārtiku sev un visām apkārtējām ģimenēm, kurām tā ir nepieciešama.
- Tā pārtika ir uzturvērtīgāka, jo mājās to nes svaigu.
- Tā nav nepieciešams uzglabāt vai saldēt.
- Bērni kļūst par piegādes mehānismu un spēj rūpēties par to, lai atrastu tos, kam tas ir nepieciešams.
- Pēc tam, kad skolēni ir iemācījušies, viņi var saņemt starta komplektu, lai to pašu varētu darīt mājās un varētu pabarot savas ģimenes, nevis būt atkarīgi.
- Bērni kļūst par skolotājiem ģimenei, jo viņi palīdz ģimenei mājās izaudzēt savu pārtiku.
- Situācija mainās, jo pārtikas kļūst daudz, saimniecību kļūst daudz, cilvēkiem ir prasmes sevi pabarot un viņi iemācās paši rūpēties par sabiedrību.
- Bērni iemācās, ko nozīmē smagi strādāt, apgūst uzņēmējdarbību, kā būt pašpietiekamiem un lepniem par savu darbu.
- Šis modelis ir mērogojams visā valstī un dažādās valstīs, jo tas darbojas kopienas līmenī, reģionālā līmenī un rezultātā arī valsts līmenī.
