Dzīves jēga īsā līdzībā

I NODAĻA. PĒC VĒROTĀJA Pāri

Kad lidoju virs milzīgā, bezgalīgā okeāna, es apbrīnoju saules apspīdēto viļņu skaistumu zem ūdens. Ūdens plašums stiepās līdz pat horizontam, hipnotizējoša gaismas un kustības deja. Taču manu uzmanību piesaistīja cilvēku pūļi, kas peldēja pret straumi.

No sava skatu punkta debesīs es redzēju, kā viņi cīnās, kā katrs gājiens ir cīņa pret nerimstošo straumi. Viņi peldēja apņēmīgi, viņu sejas bija izteiksmīgas, tomēr starp viņiem bija jūtams nogurums.

Pievilcināts un izklaidēts, es uzsaucu viņus, mana balss skanēja gaisā. "Paceliet acis uz augšu! Tur ir vieglāks ceļš! Bet manus vārdus norija vējš, tos nedzirdēja un nepamanīja tie, kas atradās lejā.

II NODAĻA. REALITĀTES SKALVAS

Nolemjot pievērst viņu uzmanību, es sāku mest ūdenī akmentiņus. Mazie šļakstieni drīzāk izraisīja aizkaitinājumu, nevis izpratni. Tāpēc es pacēlu lielākus akmeņus, cerot, ka lielāki traucēkļi liks viņiem apstāties un pacelt acis.

Bet tā vietā, lai pamodinātu viņus, akmeņi tikai pastiprināja viņu cīņu. Tie šķita aizkaitināti, pat dusmīgi, un katrs trieciens tikai pastiprināja viņu apņēmību peldēt vēl intensīvāk. Daži sāka ārstēt ievainojumus, valkājot savu cīņu kā identitāti, uzskatot sevi par neredzama spēka upuriem.

Parādījās jaundzimušie, kuru acis bija nevainīgas, un viņi ātri pievienojās pūlim. Viņi atdarināja apkārtējo rīcību, neapzinoties, ka pastāv cits ceļš.

III NODAĻA. PIEDĀVĀŠANĀS PĀRVIELA

Ikreiz kāds peldētājs nonāca līdz spēku izsīkumam un padevās. Tajā brīdī, kad viņš ļaujas, plūdmaiņa pagriezās par labu viņam. Pārstājot cīnīties, viņi sāka peldēt, maigi nesami straumes pretējā virzienā.

Tie indivīdi veidoja mazākas grupas, dreifējot prom no masas. Viņi vairs neradīja rezonansi ar lielāko pūli, kura uzmanība joprojām bija pievērsta nemitīgajai cīņai pret straumi. Tā vietā šīs mazākās grupas pavadīja laiku, pārdomājot, izprotot un pieņemot dzīves plūdumu.

CITĀĻA IV. SALAS ATKLĀŠANA

Tiem peldot un pārdomājot, pie apvāršņa sāka parādīties sala, kas iepriekš bija paslēpta no redzesloka. Nogriežoties pareizajā virzienā, viņi tagad varēja ieraudzīt to, kas viņiem iepriekš bija neredzams.

Sala simbolizēja viņu patieso būtību, viņu dzīves mērķi. Satraukti un motivēti, viņi sāka peldēt tās virzienā, un tagad viņu soļi bija saskaņoti ar atbalstošo straumi.

V. NODAĻA V. MĒRĶA TECĪBU TECĪBA

Pēc tam, kad plūdmaiņa palīdzēja viņu ceļojumam, viņi peldēja bez piepūles, dzīves plūsmā. Pagātnes cīņas šķita kā tālas atmiņas, ko nomainīja mērķa un virziena apziņa.

Ja vēroju no augšas, manai sirdij pukstot no lepnuma. Redzot, ka viņi ir apņēmušies iet savu īsto ceļu, es pacēlu viņiem īkšķus uz augšu, apsveicot un iedrošinot.

VI NODAĻA. PŪŠŅI UZ VĒRTĪBU

Kad viņi tuvojās salai, viļņi pārvērtās par spēcīgu, bet maigu spēku, kas dzina viņus uz priekšu. Viņi sāka sērfot uz viļņu viļņa, ar prieku un sajūsmu dodoties pretī savam liktenim.

Ceļojums viņus bija pārveidojis. Tas, kas sākās kā cīņa pret straumi, kļuva par harmonisku deju ar to. Viņi bija atraduši savu patieso būtību, savu mērķi un dzīves jēgu.